|
Top latviešu leģions
Tikai sestdien „Tēvija" p arādījās paziņojums par Latviešu leģiona nodibināšanu.
Jau tai pašā pēcpusdienā pirmie brīvprātīgie sāka vērt pieteikšanās iestāžu
durvis. Drīzi vien nepietika vietas visiem tiem, kas atnākuši pieteikties.
Nākamo leģionāru rinda nemitīgi auga, un katra projāmejošā vietā savu kārtu
gaidīja jau vairāki citi atnācēji.
SS karavīri, kam uzticēta nākamo le-ģionāru pieņemšana, katram
brīvprā-tīgajam vispirms izsniedz īpašu lapiņu - noteikumus par iestāšanos
leģiona. Bez jau vispārējā paziņojumā pieminē-tiem noteikumiem nākamie
karavīri šajā lapiņā lasa, ka leģionā tiesības iestāties ikvienam Latvijas
pilsonim vecumā no 17-45 gadiem, kas ir ārietis, nav sodīts un fiziski un
garīgi pilnīgi atbilst kara dienestam. Te pieminēts arī kāds īpašais
pamatnoteikums: brīvprātīgam jābūt vismaz 1,68 m garam. Visiem, kas šim
noteikumam neatbilst, jālūdz sevišķa at-ļauja, kuras rezultātu
brīvprātīgajam paziņos tikai pēc veselības pārbaudes. Noteikumos sīkāk
paskaidrots arī par dienesta ilgumu, uzturu, algu un ap-ģērbu, aizgādību un
ģimeņu apgādi. Tieši pēdējos - ģimeņu apgādes jautājumos brīvprātīgos
leģionārus jau tuvākā laikā varēs informēt īpašais SS ieroču vienību
aizgādības virsnieks Rīgā, bet vēlāk šādi virsnieki darbosies arī citos
Latvijas novados. Noteikumi paredz ari to, ka Latvijas bij. armijas
virsniekus un instruktorus, uzrā-dot dienesta gaitas sarakstu vai
karaklausības apliecību, uzņem Latviešu leģionā tūlīt pēc pieteikšanās un
pārējo formalitāšu nokārtošanas, pēc kam vi-ņiem piešķirs agrākās dienesta
pakāpes.
Savas kārtas gaidītāju rindā stāv slaida auguma vīrs, kam mati jau gandrīz
sirmi. «Vai arī jūs gribat iestā-ties Latviešu leģionā?» «Gribētu gan,» tas
atbild, «bet man jau 63 gadi, - manā vietā labāki karotāji būs šie jaunekļi.»
Vecais . vīrs lepni rāda uz diviem jauniem vīriešiem, saviem dēliem Frici un
Herbertu. Dārznieka palīgs Ferdinands Uskoveits jau cīnījies pasaules karā
un arī Latvijas armijā dienējis ģenerāļa Kalēja pulkā, bet tagad paklausa
savu dēlu gribai un sūta viņus cīņā pret boļševikiem. 20 g. v. Fricis strādā
kādā SS lazaretē Rīgā kopā ar savu nepilnus 17 g. v. brāli Herbertu. «Frontē
mēs būsim vajadzīgā-ki,» saka viņš par sevi un brāli. Herbertam jau marta
beigās būs pilni 17 gadi, kādēļ viņš cer iekļūt leģionā. Tē-vam tās pašas
domas, jo tieši tāpēc viņš nācis līdzi dēliem, lai palīdzētu aizrunāt
leģiona kārtotājus.
Solījuma izskaidrošanas lapiņu pie pieņēmēju galda nupat izpilda 28 g. v.
jūrnieks Jānis _ Lejiņš. Ierakstot savu vardu un uzvārdu, dzimšanas laiku un
dzīves vietu, viņš ar parakstu apliecina: «Brīvprātīgi pieteicoties, apņemos
palikt Latviešu leģionā līdz kara beigām.» Lejiņš jau sešus gadus braukā pa
jūrām un pēdējā laikā bijis kuģa trešais mechaniķis. «Piesakos leģionā tāpēc,
ka. arī mūsu, latviešu, spēks tagad nepieciešams, lai kopā ar citam Eiropas
tautām varētu galīgi satriekt briesmīgo ienaidnieku austrumos,» - to
jūrnieks saka ar nešaubīgu pārliecību. Viņš nav vieninieks. Mājās paliks
sieva un 3 g. v. meitiņa Ina. - Kas ar tiem? «Sieva pati strādā un arī no
savas _ leģionāra algas tai varēšu ko atlicināt, kas, cik man zināms,
saņemot tā-du pašu algu kā vācu SS ieroču vienī-bas, grūti nenāksies.»
Lejiņš jau boļ-ševiku padzīšanas dienās aktīvi piedalī-jies bēgošo «vaņku»
vajāšanā kopā ar citiem rīdziniekiem - partizāniem «Kvadrāta» fabrikas
rajonā, pēc kam kādu laiku bijis arī brīvprātīgajos kārtības sargos, lai tad
atgrieztos savā ierastajā jūrnieka darbā.
«5. martā jums jāierodas uz veselī-bas pārbaudi,» norāda jaunam strādniekam
Laimonam Zūkam no Ganību dambja 16. Jauneklis nupat parakstījis iestāšanas
solījuma tekstu. «Kāpēc es gribu kļūt leģionārs? Pats strādāju vienkāršu
darbu un mans tēvs tāpat bija tikai strādnieks - Preču stacijas vagonu
sakabinātājs. Boļševiku laikā tē-vam bija jāuztur māte un seši bērni. No
toreizējās algas tas nebija iespē-jams. Kādā sapulcē, kur runāja, ka
boļševisms strādniekiem atnesis laimi un pārticību, mans tēvs iedrošinājās
pateikt, ka algas pārāk niecīgas un ka agrākos laikos strādniekiem tomēr
bijis labāk. Par to tēvu apcietināja un aizveda. Tagad māte strādā cepuru
fabrika un apgādā četrus bērnus, bet liela māsa Emīlija pati strādā laukos.
Uz fronti par brīvprātīgiem jau aizgā-juši divi mani tēvabrāļi. Arī mana
vieta ir tur!»
Brīvprātīgo pieteikšanās: studentam H. Jansonam līdzi atnākusi arī kundze
Foto «Tiviia»
Ar savu sievU pieņemšanas punktā atnācis 2. kursa mechanikas students - 22
g. v. Harijs Jansons, kas patlaban strādā autopiederumu veikalā «Gaita».
Solījuma paraksts, vēl daži jautājumi un . arī šis karavīrs dzird
pierakstītajā vārdus: «Piektajā uz ārstu komisiju». Jansons precējies jau
divus gadus, bet nešaubīdamies viņš atstāj mierīgo darbu un_ mājas ērtības,
lai stātos SS vīru rindas. «Latviešiem pēdējais laiks tvert ieročus,» viņš
saka. «No mājas dzīves nav jau viegli šķirties, jo īpaši tad, ja sievai nav
pietiekamas peļņas Bet gan jau atlicinās no karavīra algas, pabalstīs radi
un audžutēvs. Viņa dzīves biedre Aina to pašu saka vēl pārliecinošāki: «Cīņas
laukā tagad jāiet visiem!» So soli ietekmē ari boļševiku varas gada šausmu
pilnās atmiņas. Ainai Jansonei aizvests brālis un aizsūtīts kopā ar sievu un
diviem bērniem - trīs un pusotra gada vecām meitiņām. Aizvests arī viņas
māsas vīrs. To visu nekad nevarēs aizmirst.
Brīvprātīgo rindas joprojām aug. Viņu vidū redz arī jau esošo latviešu
brīvprātīgo vienību karavīrus, kas ve-ļas tūlīt pāriet Latviešu leģionā.
Viņus reģistrē savā sarakstā. «Leģionā visi latviešu karotāji būsim
vienkopus,» saka 20 g. v. latviešu brīvprātīgo vienības loceklis Nikolajs
Gravenieks, kas šinī ziemā cīnījies dienvidu frontē pie Stalino un tikai
janvārī atgriezies tēvzemē.
Nemitīgi zvana pieņemšanas punkta tālrunis, jo pa numuru 33279 tuvāku
informāciju vēlas saņemt daudzi tie, kas vecāki par noteikto pieņemšanas
vecumu - 45 gadiem. Viņu vidū daudzi Latvijas armijas bij. virsnieki.
|
|
|
