|
Par boļševikiem un komunismu
Pasaulei labi pazīstams komunistu propagandas paņēmiens, ka gadījumos, kad komunistu valdošā kliķe jau galīgi pieņēmusi kādu lēmumu, tā iepriekš liek «masām» par to manifestēt un nākt ar attiecīgām prasībām. Pēc tam komunistu valdība, it kā paklausīdama «tautas izteiktai gribai», ari visā pilnībā realizē savus nodomus. Tā tas bija arī šoreiz Komunistu-žīdu kliķe spieda latviešus pašus prasīt savas valsts iznīcināšanu, savu nāvi. Latviešu tautu šinīs manifestācijās pa lielākai daļai gan reprezentēja žīdi, krievi no Latgales priekšpilsētas un dažādi citi nenoteiktas tautības elementi. Un tie, protams, visstiprāk kliedza «Urā!» un cēla sažņaugtās dūres, kamēr latvieši, kas spaidu kārtā bija sadzīti manifestācijai, gāja drūmi, galvas nokāruši. Kad darbiniekiem, kas salasījušies pie savām iestādēm un uzņēmumiem, spieda rokās slepenībā izgatavotos plakātus, prasīja Latvijas pievienošanu Padomju Krievijai, daudzi no tiem kategoriski atteicās iet aiz šādiem plakātiem, lai gan skaidri apzinājās, ka līdz ar to tiem draud darba, brīvības un pat dzīvības zaudēšana. Pagājuša gada 18. jūlijā sarīkoja manifestācijas, kurās prasīja Latvijas pievienošanu PSRS. Ja līdz šim vēl daudzi latvieši nodevās ilūzijām par savas neatkarības kaut daļēju saglabāšanu, tad tagad kļuva skaidrs, ka komunisti grib galīgi iznīcināt mūsu valsti un padarīt mūs par «līdztiesīgiem» Staļina vergiem. Kad manifestanti nonāca pie valdības nama, tos uz balkona sagaidīja nožēlojamais ministru prezidents Kirhenšteins ar pārējiem nodevējiem. Savā runā Kirhenšteins pateica, ka sarkanā armija esot atnesusi Latvijai mieru(!) un par to mums esot jābūt pateicīgiem. Kas tas bija par mieru, to mēs redzējām vēlāk. Tālāk manifestantiem vajadzēja iet ar padevības apliecinājumu Maskavas valdības pārstāvim Višinskim, kas pasaulei kļuva pazīstams ar izrādes prāvu lielisko noorganizēšanu. Viņam, pretim pacēlās sažņaugtas dūres, ko komunisti uzskata par sveicienu, bet mums zināms, ka šādu žestu lieto arī pavisam citu jūtu izteikšanai. Šī diena bija tikai viena epizode Višinska noorganizētā cirka izradi, kurā mums nācās tēlot tik nožēlojamas lomas.
«Nekur citur skolas nestāv tik augstu kā Padomju Savienībā. Nekur tā necieni skolotāju kā tur. Nevienā citā zemē skolai neveltī tik lielu uzmanību kā savienībā.» Tā pērn augustā skolotājiem apgalvoja «augsti kulturālās» strādnieku-zemnieku armijas politiskie vadītāji. Tad ieradās sarkanajās profesoru skolās ražotie apgaismotāji, lai it kā celtu atpalikušo Latvijas skolotāju izglītības līmeni. «Profesors» Valeskalns pašā pirmajā lekcijā skolotājiem universitātes aulā šausminājās par latviešu zemo izglītības līmeni: Latvijā esot 20%. grāmatnepratēju. Latviešu skolotāju kaitināja šie apgalvojumi, īpaši zinot, ka mūsu lasītnepratēju skaits (Latgales krievu dēļ) nepārsniedza pieci procenti Tālab Valeskalnam tika jautāts - «cik analfabētu padomijā?» «Profesors» izvairījās sarkanajiem raksturīgajā kārtā no tiešas atbildes un iebrauca viņiem tik mīļajos un drošajos ūdeņos par cara Krieviju.
Lai dibināmai sarkanai skolai dotu vismaz pagaidām sarkani paskolotus vadītājus, tad sarīkoja īpašus kursus no marksistu vidus ieceltajiem vai par pāraudzināmiem uzskatītiem vecajiem direktoriem. Tajos rīkojās kāds polītvaditājs Novožilovs ar kādu latviešu palīgu. Viens pietiekoši samaksāts, otrs diezgan lētticīgs, lai spētu nosmādēt Latvijā visu un saslavētu lielos kulturālos, saimnieciskos, politiskos un militāros sasniegumus padomijā. īpaši pēdējie tika sniegti lielām porcijām, saldinot tos ar piezīmēm par alus dzeršanu Berlīnē, par to, kā vāciešiem būs jādod norēķini par katru «mocīto» žīdu un tml. Skolu vadītāji un viņu palīgi jau pērn tika iesvaidīti arī dažos citos komunisma noslēpumos: zemes dalīšana esot tikai kumoss, ar ko ķert lētticīgos bezzemniekus - pēc gada tie paši neizšķiršot, kur paša 10 ha robežas beidzas, kur kaimiņa sākās; 30 ha apsaimniekotāji paši lūgšot atsvabināt viņus no zemes; kolhozi dīgšot kā sēnes pēc lietus; kulaki iznīkšot, jo visa ļaunuma sakne pēc Ļeņina mācībām slēpjoties zemniekā, kam mūsu zemē par proletārieti jātopot līdz 1942. gadam.
Pēc vairāku nedēļu kursa «aktīvākie» dalībnieki rīkoja ^ Novožilovam atvadīšanās vakaru, kurā Rīgas izglītības pārvaldes priekšnieks Grīnbergs saviem jaunajiem direktoriem un direktorēm deva vārdu pagātnes nolādēšanai un sarkanās nākotnes svētīšanai. Līdz skolas darbu sākumam priekš-darbiem bija jābūt paveiktiem pēc plāna. Tiešām - propaganda un sevis apspļaudīšana norisa pēc režijas plāna. Sarlbināja skolotāju kongresu. Neviens neko auglīgu tajā neguva. Tikai personīgā rūgtuma un pagātnes «mocību» personifikācijas. Lieknis u. c. spļāva žulti atpakaļ un locījās uz austrumiem pretim Kremļa sarkanai zvaigznei.
Kad bija jāsāk darbs, skolotāji paši pirmie iepazinās ar komunistu «plānveidību», kuru uz savām ādām sajuta arī skolēni: skolas nebija remontētas, mācību programmu, grāmatu nebija, (Dieva laime tas - nevajadzēja tik drīzi sākt jaunatnes muļķošanu). Toties katrā skolā bija atklāšanas aktiem atsūtīts lielos vairumos sarkans audekls, sarkano praviešu bildes un 3-4 novērotāji katrai skolai. Direktori gan bija iecelti jauni, bet drošs paliek drošs - tika prasīts, lai savas uzrunas tie iesūtītu iepriekš izglītības pārvaldei. Patiešām vērīgas acis lūkojās uz skolām: aiz dumjajām pionieru vadītāju, komsorgu un lētticīgo skolotāju mugurām glūnēja pati čeka. Nākošajā direktoru sanāksmē tā uznāca uz skatuves kāda čekista personā, pieteica nesaudzīgu cīņu kontrrevolūcijai un aicināja uz to arī skolotājus. - Kādā skolā izplatoties pretvalstiskas baumas, ka padomju vara atņemšot radio uztvērējus. Citā skolā kontrrevolūcija ar trīspadsmit gadīgu meiteņu roku zīmējusi Latvijas karogu, vēl citā - dziedājusi patriotisku dziesmu; vēl citā - muzeja apmeklēšanas laikā sestās klases skolnieces nodibinājušas pretvalstisku biedrību. Citās skolas buržuju bērni nēsājot kaklā krustiņus un pie krūtīm dažādas nozīmes, ar to parādīdami savu bīstamību. Ļoti populāri nēsāt bija nacionālu krāsu vairodziņus. Daži ģimnāzisti demonstrējuši pie Brīvības pieminekļa. Citi aplaudējuši latviešu karavīru dziedāšanai Skolu direktori tik kāpa viens pēc otra katedrā un kā sacenzdamies ziņoja līdzīgas lietas par savām skolām. Aiz brīnumiem iepletās acis - cik simtējādus un dažādus veidus var pieņemt tāda kontrrevolūcija zemē, kur visi laimīgi. Noslēguma vārdu teica čekists pats. - Vainīgie jau esot drošās vietās. Bet aiz šo nepilngadīgo mugurām slēpjoties īstie kontrrevolūcionāri. Tie esot jāmeklē vecāku mājās. Direktoriem jā-palīdzot tos atrast un jāziņojot par katru aizdomīgu rīcību skolēnu vidū, gan tad čeka zināšot ņemt viņu vecākus un piederīgos savās knaiblēs. Pēc tam skolu direktori deva savus parakstus, ka ziņos nekavēdamies. Un ziņoja arī. Par laimi dažam labam boļševiskās paškritikas bija mazāk, un tie ziņoja sīkumus: uz sienas skolā esot pretvalstiski uzraksti, vai ko citu.
Daudzi klašu audzinātāji riskēdami noslēpa saviem direktoriem, ka sarkanam dekorējuma papīram skolēni ievilka vidū baltu svītru, ka Staļina bildes vietā ielika kāda latviešu darbinieka ģīmetni, ka dziedāja «Aiz Staļina durvīm stāv Kirhenšteins bāls ar lūgumu rokā pēc maizes un sāls». Saprotams, ka tādi skolotāji bija jāizseko. Komjaunieši un sarkano pionieru vadītāji šai ziņā bija čekas acis un ausis skolā. Ar iztapīgu pretimnākšanu skolēniem un izdabāšanu viņu izlaidīgajām tieksmēm šie vadītāji centās iegūt skolēnu uzticību, lai no tiem ievāktu ziņas par vecākiem un skolotājiem. Dabūtās liecības saplūda pie skolu inspektoriem, kur tās tika kopotas un uzrakstītas kā materiāls, ar ko pamatoja atlaišanas.
Paši inspektori ziņu vākšanā par nacionāli domājošiem vai antisemītiski noskaņotiem skolotājiem arī izlietoja skolēnu grozīgos prātus, dodami brīvu ieeju savos darba kabinetos. Runāja pat, ka šādi skolēni dažos gadījumos tikuši uzpirkti ar īpašām naudas summām, par stipendijām nemaz nerunājot. Pārējie skolēni zināja, ka viņu skolā pastāv šādā kārtā austs tīkls latviešu ķeršanai. Nevarēdami neko vairāk, nevarīgās dusmās viņi tumšākos skolas kaktos uzbruka šiem aģentiem no viņu vidus un piekāva tos, kaut ari pēc tam ceļš ietu uz cietumu. īpaši liels grēks komunistu acīs bija skolēnu naids pret žīdiem. Antisemītisma kultivēšana tika latviešu skolotājiem bieži pārmesta. Ja skolēni lietoja žīda vārdu, tad tas bija šovinisms un nepiedodams antisemītisms, kas padomijā laikam skaitījās par valsts nodevībai līdzvērtīgu noziegumu. Asprātīgie jaunieši tad runāja par «melnkrieviem». Bet jūtīgais izraēlis to necieta vēl vairāk. Nedod Dievs ekskursijas braucienā gadīties vagonā kopā latviešu bērniem ar žīdiem. Tad dziesmu, melnkrieva vārda dēļ un tāpēc, ka latviešu skolēni nelēca augšā no sēdekļiem, kad žīdiem vietu trūkuma dēļ jāstāv - lidoja ziņojumi uz pārvaldes iestādēm. Tur šie ziņojumi bija apstiprināti jau pirms to ienākšanas Tādi bija fakti.
Savam naidam pret komunistiem un žīdiem jaunatne meklēja izeju zobgalīgos pantos un anekdotes. Viņa jo uzcītīgi klausījās Lielvācijas radioraidītājus, jo tikai no Lielvācijas bija sagaidāma komunisma varas satriekšana, kas dotu iespēju skolā nodibināt atkal savstarpējas uzticības attiecības skolēnu un skolotāju starpā un pieļautu atjaunot kārtību skolā un padzīt no tās visus spiegus, žīdus un čekas kalpus.
Trešdiena, 9.jūl., 41.g. 2.lpp. Tēvija
Starp latvju zemes patriotiem, kas mocekļu nāvē mira čekas pagrabos,
cietumos un tika izsūtīti, ir arī neskaitāms daudzums izcilu latvju
sportistu. Kopš mūsu tauta sagaidīja visu uzvarētāju Lielvācijas Vadoņa
Ādolfa Hitlera armiju, latvju labākie sportisti jau vairs nebija savējo vidū.
Zīdu marksistu bandu rokās krituši sportisti, kas vienmēr bija krietni
latvieši un uzticīgi patrioti. To sportistu skaits, kas mocekļu nāvē miruši
no žīdu lodēm un aizvesti uz tālo bada zemi, ir tiešām liels. Mūsu vidū
vairs nav tieši latviešu slavenāko sportistu, kuru vārdi bija pazīstami tālu
visā pasaulē. Vēl pirms nedaudz gadiem vācu prese bieži rakstīja par vienu no labā-kiem vieglatlētiem - daudzcīņiniekiem Eiropā Jāni Dimzu. Lielais atlēts čekistu rokās jau krita pagājušajā vasarā, īsi pēc tam, kad Latvijā saka plosīties sarkanais terors. Mūsu ievērojamais sporta laukuma varonis mēnešiem ilgi spīdzināts, turēts nāvinieku kamerās, bet pēc tam par viņa likteni tuvāk nekas vairs nav zināms. Šai brīdī prātā nāk dienas, kad 1932. gadā Losandželosas olimpiāde ar Latvijas sarkanbaltsarkano karogu pie krūtīm Jānis Dimza ar dižajiem sasniegumiem lika runāt visai ' pasaulei par sevi un Latviju...
Un tālāk: mūsu vidū nav ari Jāņa Ķīvīša. Nav Baltijas valstu ātrākā skrējēja, kura rekordi īsajās distancēs stāv nepārspēti jau gadiem ilgi. Čekisti Ķīvītim brīvību nolaupīja jau pagājušajā rudeni. Pēc spīdzināšanām Jāni Ķīvīti kā «sabiedrībai bīstamu cilvēku» notiesāja uz 10 gadiem katorgā, īsi pirms Lielvācijas varoņu ienākšanas Rīgā iemīļotais latvju sportists restotos vagonos nosūtīts pāri latvju zemes robežām uz visas pasaules moku un šausmu zemi - PSRS. Latvieši! Jūs vairs nevariet uzgavilēt arī Jānim Dāliņam. Eiropas meistars un pasaules rekordists soļošanā dižais valmierietis Dāliņš brīvību zaudēja jūnija baismīgajās dienās. Zīdu čekistu durkļu apsargātu viņu aizveda no Valmieras. Uz kurieni? Kas to lai zina! Pretim tai pašai moku pilnai dzīvei, kas bijusi lemta tūkstošiem citiem latviešiem. Apcietināts arī kārtslēkšanas meistars Ansis Kalniņš, rekordists Arn. Bērziņš, vidusdistanču meistars Verners Krastiņš, slēpotājs Bertulsons, augstlēcējs Borskis u. c.
Pieminējām tikai dažus visā tauta pazīstamus mūsu sportistus. Zldisma terors
latvju sportistu saimi ķēris ļoti smagi. Latviešu sportisti to nekad
neaizmirsīs. Kopā ar varonīgajiem Lielvācijas karavīriem viņi līdz pēdējam
iznicinās visus savus spīdzinātājus - žīdus un komunistus.
Ceturtdiena, 8. marts, 45.g.
...karavīru zvērības nav vis nesakarīgas parādības un izskaidrojamas ar
atsevišķu pārkāpumiem, kādi dažkārt atgadās, parādās šādi faktori: |
|
|
