|
Nacionālsociālisma un rase
Jau sen pirms partijas nākšanas pie varas, nacionālsociālisma
teorētiķi apradīja rases lielo nozīmi un sludināja nepieciešamību ievērot
rases tīrību. Alfred's Rosenberg's savā grāmatā . 20. gadusimteņa mīts*
paver interesantu ieskatu cilvēces senatnē, jo sevišķu vērību veltīdams
Eiropas kultūras šū-pulim - Sengrieķij ai un Romai, pierā-dīdams, ka
turienes lielie sasniegumi zinātnē un mākslā ir ziemeļu rases nopelns un
izceldams Priekšāzijas Sirijas rasu postošo ietekmi , kas pārvēlās pā-ri
mūsu kontinentam līdz ar antikās pasaules sabrukumu. Walter's D a r r ē
sarakstījis plašāku darbu: .. Zemniecība kā ziemeļu rases dzīvības avots".
Papildinot Rosenberg'a pētījumus, Darrē norāda, ka senās valstiskās
organizācijas Grieķijā un Romā bija zemnieku sabiedrības, kas palika stipras,
kamēr zemniekam bija viņa brīvības pamats -? zeme. Priekšāzijas rases
nepazīst mī-lestību uz zemi, viņu iegūšanas veids ir klaiņošana un laupīšana.
Pie tam „lepnie tuksneša jātnieki" nebūt nav labi karotāji, kādi mēdz būt
zemnieki - tie ir gļēvi un bailīgi. Priekšāzijas rases var tikai noēst,
notērēt. Tās - radītas parazītu dzīvei. Ļoti interesantas parallēles rodas,
salīdzinot Mazāzijas austrumnieku paradumus ar boļševiku un žīdu praksi. Kā
vieni, tā otri noslepkavo vīrus, kas krituši viņu rokās, nolaupa to mantu,
aizved sievas un bērnus. .Nomads nekad nesaudzē savu pretinieku, izņemot
retos gadījumos, kad grib to izlietot par vergu. Tādēļ arī nomadi visā
pasaulē ir zvēriski nežēlīgi un visas viņu pārējās īpašības raksturo
laupīšana. Viņi zog kā žagatas." („Bauerntum", 4. izd., 313. lapp.). Citā
vielā (61. lapp.) Darrē izceļ nomadisko zemkopības veidu - nogānīšanu. „
Tāpēc nomadiem vienmēr ir tikai kustams īpa-šums. Nekustams īpašums ... viņa
jē-dzienu pasaulei paliek svešs," jo, noganījis zāli vienā vietā, nomads
pārceļo uz citurieni. Nav šaubu, ka arī boļ-ševiku kolhozu sistēma radusies
nomadiskās domāšanas rezultātā. Ja turpretim ziemeļu rases kolonisti kaut
kur, piem. . Amerikā, sāk nodarboties ar pla-šu lopkopību - ganīšanu, tad
tie tomēr visā saimniecības, iekārtā uzglabā uzskatāmā veidā savu
ziemeļnieku zemnieku psīcholoģiju.
Ādolfs H i 11 e r's sevišķu vērību veltījis rāšu jautājumam no politiskā
viedokļa. Viņš nav tikdaudz interesējies par atsevišķu rāšu nogrupējumu
īpatnībām, bet gan atzinis, ka visām Eiropas rasēm pienācis laiks - .būt vai
nebūt". Viņām jāapvienojas vienkop, jo arī pretinieks, ko Rosenberg's
apzīmējis par sirieti un Darrē par nomadu, ir tikai viens. Tas ir
boļševistiskais kultūras sagrāvējs ar savu eksponentu - starptautisko
žīdismu. Visas piecas mūsu iepriekšējā rakstā raksturotās Eiropas rases,
lielās baltās rases pārstāves, Hitler's apzīmē ar vienu vārdu - par āriešiem.
.Mēs gribam, lai visas mūsu tautas sastāvdaļas dod mums savu labāko mūsu
kopējās tautas dzīves bagātošanai," teica vadonis savā 1933. g. 3. sept.
runā. Tāpat viņš cienī arī dažādo citu āriešu tautu sniegumus. .Ja cilvēci
sadalītu trijās daļās: kultūras dibinātājos, kultūras nesējos un kultūras
iznīcinātājos, tad kā pirmās da-ļas pārstāvis svarā kristu tikai ārietis.
Viņš ir devis visas cilvēku radības pamatus un sienas, un tikai ārējā forma
un krāsa atkarīga no katras tautas da-žādajām rakstura īpašībām. Viņš devis
varenos būvakmeņus un plānus cilvē-ces progresam, un tikai izveidojums
atbilst atsevišķas rases būtībai. Piemē-ram, pēc dažiem gadu desmitiem visi
Āzijas austrumi par savējo sauks kultūru, kuras pirmpamatos tāpat ir helēņu
gars un ģermāņu technika, kā tas redzams pie mums. Tikai ārējai formai -
vismaz daļēji - piemitīs raksturīgi japāņu vilcieni. Nav tā , kā daži domā,
it kā Japāna pievienotu savai kultūrai eiropiešu techniku - Eiropas zinātne
un technika tiek apsegtas ar japāņu īpatnībām." (.Mein Kampf", 149./150. izd.,
318. lp.). .Visi lielie laika jautājumi ir momenta jautājumi un ir tikai
zināmu cē-loņu sekas. Cēloniska nozīme piemīt tikai vienam no viņiem, proti,
jautājumam par tautības rasisku saglabāšanu. Tikai asinīs dibinās kā cilvēka
spēks, tā arī viņa vājums. Tautas, kas neatzīst un neievēro savu rasisko
pamatu nozīmi, līdzinās cilvēkiem, kas gribētu mopšiem iemācīt ātro medību
suņu īpa-šības, nesaprotot, ka medību suņa ātrums un pudeļu gudrība nav
iemācāmas, bet gan ir rases īpašības. Tautas, kas atsakās no savas rases
tīrības uzglabā-šanas, līdz ar to atsakās no savas dvē-seles vienības visās
viņas parādībās. Būtības sadrumstalotība ir viņu asiņu sadrumstalotības
nepieciešamās sekas, un viņu gara radošā spēka pārmaiņas ir tikai rasisko
pamatu pārgrozību sekas" (372. lpp.).
Te Ādolfs Hitlers aizrāda uz kādu parādību, ko apstiprina kā biologu
pē-tījumi, tā tautas novērojumi. Jaukteņi parasti ir ar neizlīdzinātu,
nevienādu raksturu, pretējās rāšu īpatnības sašķeļ viņu būtību, tādēļ tie
kļūst nelaimīgi sava dzīvē. Arī jaukto laulību partneriem parasti trūkst
īstas saskaņas. Bet visnelaimīgāk ir, ja ar jauktu laulību tautas asinīs
ienes ne tikai svešas tautas, ^ bet svešas un mazvērtīgākas rases īpašības.
Sacītais sevišķi attiecas uz sajaukšanos ar žīdiem. Žīdi kā parazīti mēdz
piemēroties katrai tautai, kuras vidū tie dzīvo, pa daļai pieņemot viņas
valodu un pat uzdodoties par šīs tautas piederīgiem. Tā, agrāk bija
pazīstami „vācu žīdi", .krievu žīdi", . angļu žīdi", . franču žīdi" u. t. t.
Žīdi mēdza radoties ar savām saimnieku tautām, ar patiku izdodot to vīriem
savas meitas par sievām (sal. Staļina laulību), bet paši savā vidū uz
visstingrāko ievērojot rases tīrību, pateicoties kurai žīdi gadu tūkstošiem
cauri uzglabājuši savas dzīvības resp. postīšanas spējas. Zīdu asiņu .iešmugulēšana"
bija Ciānas gudro nolemta plānveidīga akcija, lai caur to nolīdzinātu ceļu
žīdu tautas mērķiem un sagrautu āriešu tautu pretestības spējas.
Ādolfs Hitler's šādi raksturoja pasaules stāvokli pēc pirmā pasaules kara („Mein
Kampf", 723. lpp.): . Viņš (žīds) tagadējās Eiropas valstis jau redz kā
pasīvus ieročus savās rokās. Sī pakļau-šana notiek vai nu apkārtceļā, caur
tā saukto rietumu demokrātiju, vai tiešas valdīšanas formā caur krievu
boļševismu. Bet nevien veco pasauli viņš ir sapinis savos tīklos; arī jaunai
draud tas pats liktenis. Zīdiem pakļauti Amerikas Savienoto Valstu biržas
spēki. Ar katru gadu vairāk viņi kļūst par visu simts divdesmit miljonu
lielās tautas darba spēka kontrolieriem ... Jau žīdu vadoņi redz tuvojamies
savas testamentiriskās devīzes - par lielo tautu ēšanu - piepildīšanos."
Vācu nacionālistiem bija ari pēdējais laiks sacelties pret žīdu kundzību.
Jau ķeizariskās Vācijas laikā bija iesākusies ne tikai žīdu asiņu
iepludināšana vācu tautas asinīs, bet arī brīvo profesiju un līdz ar to
sabiedriskās darbības sfairas, rakstniecības un mākslas un līdz ar to tautas
dvēseles, preses un kritikas un līdz ar to sabiedriskās domas, banku un
rūpniecības un līdz ar to tautas saimniecisko cietokšņu sagrābšana no zī-diem.
Zīdi neprata būt pateicīgi par viņiem parādīto viesmīlību, bet visiem
līdzekļiem pūlējās panākt Vācijas sakāvi un ķeizara gāšanu, jo troņus un
altārus žīdi un brīvmūrnieki jau kopš franču revolūcijas laikiem uzskatīja
par savas varas nepatīkamākajiem šķērš-ļiem.
Pēc novembra revolūcijas Vācijā žīdu vara tad arī sasniedza orģiju kalngalus.
Lai gan žīdu iedzīvotāju samērs visā valstī nepārsniedza 1 proc, advokātu
vien Berlīnē bija 70 proc. žīdu, žīdu ārstu daudzums slimo kasēs svārstījās
starp 60 un 90 proc, lielbankas gandrīz visas atradās žīdu rokās, tāpat
lielāko pilsētu prese. Mākslas un mūzikas kritika izvērtās par īstu žīdu
monopolu. Protams, ka šie . kritiķi* nekautrīgi slavēja katru aktieri un
filmu režisoru žīdu, kaut to sasniegumi arī būtu bijuši visminimālākie.
Sevišķi negatīvu ietekmi uz tautas garu atstāja žīdu propagandētā un
protežētā māksla pēc sava satura.. No tās tika rūpīgi izņemta ārā katra
morāliskā mēraukla, mīla tika padarīta par kailu seksualitāti, darba un
pienākuma apziņa tika izdzīta trimdā, nacionālie ideāli noniecināti un
novazāti. Palika pāri tikai baudas un materiālisma slavināšana. Visu to žīdi
veica nolūkā mazināt vācu tautas pretestības spējas un arvien pilnīgāk
pakļaut to savai varai.
Reichsministrs Dr. Goebbels 1933. g. partijas dienās Nirnbergā savā runā
minēja dažus izcilus žīdu bezkaunības piemērus. Gumbels nosauca pasaules
kara upurus par .kritušiem negoda laukā", bet žīds Lesings salīdzināja
tautas varoni Hindenburg'u ar masu slepkavu Haarmann' u. Tollers apzīmēja
varonību par .dumjāko no ideāliem". Savā vecās derības tradīciju ietekmētajā
naidā pret āriešiem, žīdu publicisti centās pie katras izdevības nolamāt
vācu tautu visnekautrīgākajiem vārdiem, starp kuriem .mūžīgie bosi, avīžu
lasītāji un operešu varoņi* ir vēl tie nevainīgākie. Kad pacietības kauss bija pilns, tad vācu tauta nacionālsociālistu partijas vadībā darīja šīm nelietībām galu. Kā tas notika, par to turpmākā rakstā. O. I.
|
|
|
