Latviešu tautas totāla mobilizācija cīņai,

darbam un uzvarai


Piektdiena, 21.jūl., 44.g. 1.lpp. Tēvija


 

LD Rīga. Virspavēlnieks Baltijas telpā 14. jūlijā izdevis sekojošu uzsaukumu: Latviešu tauta! Latviešu vīri un sievas! Latvieši pilsētās un laukos! Boļševisms atkal klauvē pie Jūsu dzimtenes vārtiem! Karš sasniedzis savu kulminācijas punktu. Ienaidnieks pulcē visus vēl esošos spēkus, lai sasniegtu to, kas tam nav izdevies trijos gados: pārpludināt Eiropu ar savu barbarismu. Tas viņam arī šoreiz- neizdosies! Jūs ziniet, ko tas Jums visiem nozīmētu, ja sarkanie plūdi atkal nāktu pāri Jūsu dzimtenei! Vācijas bruņotie spēki sargā Jūs. Plecu pie pleca ar tiem stāv arī Jūsu drošsirdīgie dēli! Vairāk kā jebkad agrāk mēs šodien esam vienoti likteņ-kopibā! Jūs, latvieši, aizgājušos trijos gados savās darba vietās un laukos čakli esiet strādājuši frontei. Šais nedēļās, kurās frontei atkal uzlikti smagi uzdevumi, arī Jūsu pienākums ir labprātīgi un ar visu spēku pildīt arī no Jums gaidītos seviš-ķos sniegumus, kuri var izrādīties nepieciešami šīs vecās kultūras zemes aizsardzībai! Pilnā uzticībā pildiet visus pienākumus, kādus Jums bruņotie spēki uzliks Jūsu tēvzemes aizsardzībai!
 

Virspavēlnieka Baltijas telpa uzsaukums Ja Eiropas aizstāvis, Ādolfs Hitlers tāpat kā agrāk, vācu bruņoto spēku vairogu tur arī Jūsu tautas priekšā lai Jūs sargātu no iznīcināšanas, tad katram no Jums, vienalga, kādā vietā viņu arī novietos, jāziedo visi savi spēki.
 

Latviešu tautai Esi savu frontē esoša drošsirdīgo dēlu cienīga!
 

Virspavēlnieks Baltijas telpā. Latviešu tauta!
 

Latvija ir briesmās! Boļševiku mērķis ir ar savām cilvēku masām un materiālo spēku nogriezt visu Baltijas telpu. Tālākais viņu nodomos ir uzbrukt Latvijai no visām pusēm un to saspiest. Sarkanais ienaidnieks jau gavilē, domādams varam vēl vienā baigā gadā slepkavot latviešu jaunatni, nodedzināt krāšņās pilsētas un koptos laukus, nogalināt sievas un bērnus un , kas vēl pāri paliktu no latviešu tautas, tos aizsūtīt trimdā uz Sibiriju.
 

Bet sarkanie laupītāji maldās!
 

Latvija netiks izpostīta, un tās tauta netiks iznīcināta. Briesmu brīdī latviešu tauta nestāv viena. Tas kas apgalvo, ka Vācija latviešu tautu pametīs, tas melo. Vācu karaspēks Latviju sargās! Tāpat kā pirms dažām nedēļām vācu karaspēks palīdzēja Somijai, tā tas cīnī-sies ari par Latviju - līdz uzvarai! Mēs stāvam visi kopā, paļāvībā un apņēmu-šies likt cīņā pēdējos spēkus. Kopīgi mēs tad boļševikiem, dosim vienīgo iespē-jamo atbildi: Tagad - totālais karš! Vadonis man uzdevis mobilizēt Baltijas telpā visus cīņas un darba spējīgos vīrus un nodot tos karaspēkam šai aizstāvēšanās cīņai. Kaujas vienību izveidošanu esmu uzticējis latviešu SS brīvprātīgo leģiona ģenerālinspektoram SS grupenfīreram un ieroču SS ģenerālleitnantam Bangerskim kurš nekavējoties spers soļus ieročus nest spējīgo vīru pastiprinātai iekļāvei. Civīlā sektorā vajadzīgos norādījumus un noteikumus visdrīzākā laikā izdos manis pilnvarotais Latvijas pašpārvaldes pirmais ģenerāldirektors ģenerālis Dankers. Visai Latvijai jākļūst par vienu vienīgu karojošu tautu. Kaš nav spējīgs nest iero-čus, to iekļaus citā atbilstošā palīgdarbā. Bez sabiedriskā stāvokļa vai amata izšķirības, vienalga, vai tas būtu zinātnieks vai zemkopis, ierēdnis vai strādnieks, vīrs vai sieva, kam rokas ir darbam, tam ar sava darba iekļāvi jākalpo tēvijai briesmu brīdī. Milzīgā spēku piepūlē latviešu tautai visīsākā laikā jārada pie savas zemes apdraudētām robežām drošs aizsargvalnis! Katra lāpsta, katra mašīna, katrs rīks, no visvienkāršākā līdz vissarežģītākam jāiekļauj šā vienreizējā uzdevuma veikšanai. Pilnā paļāvībā uz saviem spēkiem ķersimies pie darba. . Es aicinu latvju tautu cīņai, darbam un uzvarai! Augstākais SS un policijas vadītājs Austrumzemē un Ziemeļkrievijā Rīgā, 1944. g. 17. jūlijā JECKELN SS obergrupenfīrers un policijas ģenerālis.
 

Kara dunoņa atkal sadzirdama mūsu zemē. Tepat mūsu robežu tiešā tuvumā norit liktenīgas kaujas, no kuro iznākuma atkarīgs arī mūsu tautas liktenis.
 

Mēs tādēļ nevaram palikt pasīvu vērotāju lomā, jo drāma, kas norisinās Latvijas pievārtē, nerisinās tilmā, bet nepielūdzamā īstenībā. Nepielūdzamā īstenībā, ar nepielūdzamu alternatīvu: uzvara vai latviešu tautas bojā eja. Mēs esam iepazinušies ar boļševisma sistēmu un zinām, kā trešā ceļa nav. Paliek tātad tikai drosmīga cīņa un neatslābstošs, kāpināts darbs, jo neviens vīrs, kas šā vārda cienīgs, gan tādā stāvoklī nenolaidīs rokas, neizvēlēsies pasīvu nogaidīšanu, kas līdzīga nodevībai un nāvei. Latviešu tauta nekad nav bijusi nedz naīva, nedz gļēva. Viņa zina, kas tai darāms, un jau izšķīrusies par cīņu.
 

Visiem ir skaidrs, ka tai brīdī, kur visas mazās Austrumeiropas tautas, ciešā savienībā ar Lielvāciju, būs garīgi vienonotas un morāliski veselas - boļševikiem uzvaru negūt. Tikpat skaidrs arī tas, ka ienaidnieks tādēļ cenšas un centīsies šo vienotību un morāli sagraut. Viņš sēj un sēs šaubas, baumas, saukļus un pseldoargumentus, kas gan pirmā mirklī var iz-Cīņa un darbs kaļ tautas brīvību klausīties gluži vilinoši un pat patriotiski, bet īstenībā kalpo tikai vienam mērķim: hipnotizēt mūsu tautu, kā to dara čūska ar savu upuri, lai jau pirms cīņas tai ņemtu cīņas gribu un tādi to nolemtu drošai, neatvairāmai nāvei.
 

Nelietīgas lapeles aicina mūs nedarīt nekā un paļauties vienīgi uz angļu vai amerikāņu sargātāju roku, kas gādāšot par mūsu nākotni un drošību pret boļševikiem Šiem noziedzīgajiem murgojumiem lai tikai stādām pretī 1940./41. gadu: vai amerikāņi uu angļi aizkavēja boļševiku ielaušanos mūsu zemē, vai amerikāņi un angļi aizkavēja mūsu tautiešu apslepkavp-šanu, mocīšanu un pazemošanu? Vai tie no čekas rokām paglāba pat savus tuvākos draugus? Nē.
 

Raudzīsimies droši īstenībai acīs: nedz angļi, nedz amerikāņi nespēj un negrib aizkavēt boļševiku ielaušanos mūsu zemē. Vienīgie, kas to spēj, esam mēs paši, ciešā ieroču brālībā ar vācu armijn. Tas ir vienīgais dzīvais valnis, kas grib un spēj boļševiku ielaušanos mūsu zemē atvairīt. Grib tādēļ, ka Lielvācija un līdz ar to visa Eiropa gan politisku, gan stratēģisku iemeslu dēļ nevar ļaut boļševikiem iesoļot un nostiprināties Baltijas telpā. Un Lielvācija ne tikai grib, bet arī spēj sadragāt boļševiku iecerētos pasākumus, jo tās fiziskais un garīgais spēks ir pārāks par padomju spēku. Lielvācijas spēkus tikai pagaidām saista rietumu kara lauki. Bet pienāks brīdis, kad šie vācu spēki rietumos atbrīvosies, kad tos varēs atkal pārsviest uz austrumiem. Taču šo brīdi jāsagaida nelokāmā gribā palīdzēt īstenot šo uzvaru par boļševiku pulkiem. Un tas tad nu ir mūsu pienākums. Katram atsevišķi un visai tautai.
 

Briesmu brīdī, brīdī kas tieši apdraud dzīvību, jārīkojas un jārīkojas droši un disciplinēti, paturot aukstu galvu un karstu sirdi. Briesmu brīdī labāk rīkojoties reizēm kļūdīties, nekā nerīkoties nemaz.
 

Un mēs, latvieši, neesam nedz laiska, nedz - kā jau teicu - gļēva tauta. Ja mēs būtu laiski un gļēvi, tad mūsu vārds vairs būtu atrodams tikai vēstures grāmatās, jo nav bīstamākas, apdraudētākas vietas par to kurā dzīvojam mēs.
 

Ja nu latviešu tauta tomēr pastāv, ja par to interesējas, ja to piemin un cildina, tad viņas čakluma un varonības dēļ. Nav tāda darba, ko latvietis nespētu veikt tikpat labi, ja ne labāk kā katras citas vis- darbīgākās tautas loceklis, nav cīņas, kur latvietis nepastāvētu un kur tam nāktos saņemt pamācību par varonību no citas nācijas. Tas visiem ir zināms, un vislabāk tas ir zināms pašiem boļševikiem. 1940. gadā mēs bijām izolēti, pamesti savam liktenim. Tagad, pirmo reizi vēsturē mēs cīnāmies' kopā ar Lielvāciju, kopā ar Somiju, Rumāniju, Ungāriju. Mēs esam uz pareizā ceļa, uz vienīgā ceļa, kas no nāves ved uz dzīvību. Un katrs kas no šā ceļa novirzās, ir vai nu plānprātiņš vai nodevējs, jo uzklausīt čukstē-tājus, kas ieteic mesties mežā, nozīmē tīšā prātā skriet čekistiem rokās, nozīmē nāvi. Un miroņi neatgriežas. Ne šņukstēšana un histērija, ne vaimamanas un pasivitāte mūs glābs. Mūsu vienīgais ceļš ir latviešu leģionāru cīņas ceļš un latviešu darba ļaužu darba ceļš. Tādēļ stingrāk ieroci, izskapti un āmuru rokāsl Cīņas un darba dezertieri nekad nav cēluši valsti. Tikai cīna un darbs kaļ tautas brīvību! R. BANGERSKIS.
 

Sākums