|
Latviešu tautas totāla mobilizācija cīņai, darbam un uzvarai
LD Rīga. Virspavēlnieks Baltijas telpā 14. jūlijā izdevis sekojošu
uzsaukumu: Latviešu tauta! Latviešu vīri un sievas! Latvieši pilsētās un
laukos! Boļševisms atkal klauvē pie Jūsu dzimtenes vārtiem! Karš sasniedzis
savu kulminācijas punktu. Ienaidnieks pulcē visus vēl esošos spēkus, lai
sasniegtu to, kas tam nav izdevies trijos gados: pārpludināt Eiropu ar savu
barbarismu. Tas viņam arī šoreiz- neizdosies! Jūs ziniet, ko tas Jums visiem
nozīmētu, ja sarkanie plūdi atkal nāktu pāri Jūsu dzimtenei! Vācijas
bruņotie spēki sargā Jūs. Plecu pie pleca ar tiem stāv arī Jūsu drošsirdīgie
dēli! Vairāk kā jebkad agrāk mēs šodien esam vienoti likteņ-kopibā! Jūs,
latvieši, aizgājušos trijos gados savās darba vietās un laukos čakli esiet
strādājuši frontei. Šais nedēļās, kurās frontei atkal uzlikti smagi uzdevumi,
arī Jūsu pienākums ir labprātīgi un ar visu spēku pildīt arī no Jums
gaidītos seviš-ķos sniegumus, kuri var izrādīties nepieciešami šīs vecās
kultūras zemes aizsardzībai! Pilnā uzticībā pildiet visus pienākumus, kādus
Jums bruņotie spēki uzliks Jūsu tēvzemes aizsardzībai!
Virspavēlnieka Baltijas telpa uzsaukums Ja Eiropas aizstāvis, Ādolfs Hitlers
tāpat kā agrāk, vācu bruņoto spēku vairogu tur arī Jūsu tautas priekšā lai
Jūs sargātu no iznīcināšanas, tad katram no Jums, vienalga, kādā vietā viņu
arī novietos, jāziedo visi savi spēki.
Latviešu tautai Esi savu frontē esoša drošsirdīgo dēlu cienīga!
Virspavēlnieks Baltijas telpā. Latviešu tauta!
Latvija ir briesmās! Boļševiku mērķis ir ar savām cilvēku masām un materiālo
spēku nogriezt visu Baltijas telpu. Tālākais viņu nodomos ir uzbrukt
Latvijai no visām pusēm un to saspiest. Sarkanais ienaidnieks jau gavilē,
domādams varam vēl vienā baigā gadā slepkavot latviešu jaunatni, nodedzināt
krāšņās pilsētas un koptos laukus, nogalināt sievas un bērnus un , kas vēl
pāri paliktu no latviešu tautas, tos aizsūtīt trimdā uz Sibiriju.
Bet sarkanie laupītāji maldās!
Latvija netiks izpostīta, un tās tauta netiks iznīcināta. Briesmu brīdī
latviešu tauta nestāv viena. Tas kas apgalvo, ka Vācija latviešu tautu
pametīs, tas melo. Vācu karaspēks Latviju sargās! Tāpat kā pirms dažām
nedēļām vācu karaspēks palīdzēja Somijai, tā tas cīnī-sies ari par Latviju -
līdz uzvarai! Mēs stāvam visi kopā, paļāvībā un apņēmu-šies likt cīņā
pēdējos spēkus. Kopīgi mēs tad boļševikiem, dosim vienīgo iespē-jamo atbildi:
Tagad - totālais karš! Vadonis man uzdevis mobilizēt Baltijas telpā visus
cīņas un darba spējīgos vīrus un nodot tos karaspēkam šai aizstāvēšanās
cīņai. Kaujas vienību izveidošanu esmu uzticējis latviešu SS brīvprātīgo
leģiona ģenerālinspektoram SS grupenfīreram un ieroču SS ģenerālleitnantam
Bangerskim kurš nekavējoties spers soļus ieročus nest spējīgo vīru
pastiprinātai iekļāvei. Civīlā sektorā vajadzīgos norādījumus un noteikumus
visdrīzākā laikā izdos manis pilnvarotais Latvijas pašpārvaldes pirmais
ģenerāldirektors ģenerālis Dankers. Visai Latvijai jākļūst par vienu vienīgu
karojošu tautu. Kaš nav spējīgs nest iero-čus, to iekļaus citā atbilstošā
palīgdarbā. Bez sabiedriskā stāvokļa vai amata izšķirības, vienalga, vai tas
būtu zinātnieks vai zemkopis, ierēdnis vai strādnieks, vīrs vai sieva, kam
rokas ir darbam, tam ar sava darba iekļāvi jākalpo tēvijai briesmu brīdī.
Milzīgā spēku piepūlē latviešu tautai visīsākā laikā jārada pie savas zemes
apdraudētām robežām drošs aizsargvalnis! Katra lāpsta, katra mašīna, katrs
rīks, no visvienkāršākā līdz vissarežģītākam jāiekļauj šā vienreizējā
uzdevuma veikšanai. Pilnā paļāvībā uz saviem spēkiem ķersimies pie darba. .
Es aicinu latvju tautu cīņai, darbam un uzvarai! Augstākais SS un policijas
vadītājs Austrumzemē un Ziemeļkrievijā Rīgā, 1944. g. 17. jūlijā JECKELN SS
obergrupenfīrers un policijas ģenerālis.
Kara dunoņa atkal sadzirdama mūsu zemē. Tepat mūsu robežu tiešā tuvumā norit
liktenīgas kaujas, no kuro iznākuma atkarīgs arī mūsu tautas liktenis.
Mēs tādēļ nevaram palikt pasīvu vērotāju lomā, jo drāma, kas norisinās
Latvijas pievārtē, nerisinās tilmā, bet nepielūdzamā īstenībā. Nepielūdzamā
īstenībā, ar nepielūdzamu alternatīvu: uzvara vai latviešu tautas bojā eja.
Mēs esam iepazinušies ar boļševisma sistēmu un zinām, kā trešā ceļa nav.
Paliek tātad tikai drosmīga cīņa un neatslābstošs, kāpināts darbs, jo
neviens vīrs, kas šā vārda cienīgs, gan tādā stāvoklī nenolaidīs rokas,
neizvēlēsies pasīvu nogaidīšanu, kas līdzīga nodevībai un nāvei. Latviešu
tauta nekad nav bijusi nedz naīva, nedz gļēva. Viņa zina, kas tai darāms, un
jau izšķīrusies par cīņu.
Visiem ir skaidrs, ka tai brīdī, kur visas mazās Austrumeiropas tautas,
ciešā savienībā ar Lielvāciju, būs garīgi vienonotas un morāliski veselas -
boļševikiem uzvaru negūt. Tikpat skaidrs arī tas, ka ienaidnieks tādēļ
cenšas un centīsies šo vienotību un morāli sagraut. Viņš sēj un sēs šaubas,
baumas, saukļus un pseldoargumentus, kas gan pirmā mirklī var iz-Cīņa un
darbs kaļ tautas brīvību klausīties gluži vilinoši un pat patriotiski, bet
īstenībā kalpo tikai vienam mērķim: hipnotizēt mūsu tautu, kā to dara čūska
ar savu upuri, lai jau pirms cīņas tai ņemtu cīņas gribu un tādi to nolemtu
drošai, neatvairāmai nāvei.
Nelietīgas lapeles aicina mūs nedarīt nekā un paļauties vienīgi uz angļu vai
amerikāņu sargātāju roku, kas gādāšot par mūsu nākotni un drošību pret
boļševikiem Šiem noziedzīgajiem murgojumiem lai tikai stādām pretī 1940./41.
gadu: vai amerikāņi uu angļi aizkavēja boļševiku ielaušanos mūsu zemē, vai
amerikāņi un angļi aizkavēja mūsu tautiešu apslepkavp-šanu, mocīšanu un
pazemošanu? Vai tie no čekas rokām paglāba pat savus tuvākos draugus? Nē.
Raudzīsimies droši īstenībai acīs: nedz angļi, nedz amerikāņi nespēj un
negrib aizkavēt boļševiku ielaušanos mūsu zemē. Vienīgie, kas to spēj, esam
mēs paši, ciešā ieroču brālībā ar vācu armijn. Tas ir vienīgais dzīvais
valnis, kas grib un spēj boļševiku ielaušanos mūsu zemē atvairīt. Grib tādēļ,
ka Lielvācija un līdz ar to visa Eiropa gan politisku, gan stratēģisku
iemeslu dēļ nevar ļaut boļševikiem iesoļot un nostiprināties Baltijas telpā.
Un Lielvācija ne tikai grib, bet arī spēj sadragāt boļševiku iecerētos
pasākumus, jo tās fiziskais un garīgais spēks ir pārāks par padomju spēku.
Lielvācijas spēkus tikai pagaidām saista rietumu kara lauki. Bet pienāks
brīdis, kad šie vācu spēki rietumos atbrīvosies, kad tos varēs atkal
pārsviest uz austrumiem. Taču šo brīdi jāsagaida nelokāmā gribā palīdzēt
īstenot šo uzvaru par boļševiku pulkiem. Un tas tad nu ir mūsu pienākums.
Katram atsevišķi un visai tautai.
Briesmu brīdī, brīdī kas tieši apdraud dzīvību, jārīkojas un jārīkojas droši
un disciplinēti, paturot aukstu galvu un karstu sirdi. Briesmu brīdī labāk
rīkojoties reizēm kļūdīties, nekā nerīkoties nemaz.
Un mēs, latvieši, neesam nedz laiska, nedz - kā jau teicu - gļēva tauta. Ja
mēs būtu laiski un gļēvi, tad mūsu vārds vairs būtu atrodams tikai vēstures
grāmatās, jo nav bīstamākas, apdraudētākas vietas par to kurā dzīvojam mēs.
Ja nu latviešu tauta tomēr pastāv, ja par to interesējas, ja to piemin un
cildina, tad viņas čakluma un varonības dēļ. Nav tāda darba, ko latvietis
nespētu veikt tikpat labi, ja ne labāk kā katras citas vis- darbīgākās
tautas loceklis, nav cīņas, kur latvietis nepastāvētu un kur tam nāktos
saņemt pamācību par varonību no citas nācijas. Tas visiem ir zināms, un
vislabāk tas ir zināms pašiem boļševikiem. 1940. gadā mēs bijām izolēti,
pamesti savam liktenim. Tagad, pirmo reizi vēsturē mēs cīnāmies' kopā ar
Lielvāciju, kopā ar Somiju, Rumāniju, Ungāriju. Mēs esam uz pareizā ceļa, uz
vienīgā ceļa, kas no nāves ved uz dzīvību. Un katrs kas no šā ceļa novirzās,
ir vai nu plānprātiņš vai nodevējs, jo uzklausīt čukstē-tājus, kas ieteic
mesties mežā, nozīmē tīšā prātā skriet čekistiem rokās, nozīmē nāvi. Un
miroņi neatgriežas. Ne šņukstēšana un histērija, ne vaimamanas un pasivitāte
mūs glābs. Mūsu vienīgais ceļš ir latviešu leģionāru cīņas ceļš un latviešu
darba ļaužu darba ceļš. Tādēļ stingrāk ieroci, izskapti un āmuru rokāsl
Cīņas un darba dezertieri nekad nav cēluši valsti. Tikai cīna un darbs kaļ
tautas brīvību! R. BANGERSKIS. |
|
|
