|
Latviešu karavīru zvērests
SS-TK. Nu tā stunda klātu - kādas latviešu SS vienības zvēresta diena.
Es esmu viens no tiem tūkstošiem latviešu jaunekļu un vīru, kas drīz nodos
vislielāko no zvē-restiem, visaugstāko no solījumiem. Brīdi esmu palicis
viens. Smagi šņākdami, pāri siliem un pakalniem brāžas novembra vēji, lapu
viesulis sagriežas virs baraku pilsētiņas. Vai no manas dzimtenes? Nē, te ir
sveša zeme, bet tagad tā kļuvusi par otrajām karavīra mājām, ai, kā degam
tās stundas, kad savu atkarosim. Nāk tāds smeldzoša rudens vakars, kā
dūmakas, kā migla. Jau krēslo meži, pāri karavīru nometnei iet saplosīti
rieta mākoņi. Mūsu zvēresta stunda klāt. Kā satraukts bišu spiets iedūcās
mazi nameļi, ceļi, takas pildās, aug balsis. Jaunie kareivji - kāds spēks.
Tu esi kā ugunīm pieliets, mans draugs! Un viņi nāk - klausies pats savā
soļu rakstā, dun zeme, tu neredzi rindām galu. Vai tie, Latvija, Tavi dēli?
Mūžos - apliecina, no tumsas atšalkdama, dziesma. Skan pa labi, skan pa
kreisi. Tik citā zemē īsteni jūtam, kāds savai dziesmai spēks. Cauri krēslai,
labākajās drānās uzposu-šies, iesoļojam lielajā svētku laukumā. Viss jau
iegājis asinīs - viens vārds, un mēs stāvam ka akmenī izcirsti. Te mēs esam,
nav mūsu mīļo, kas slēgtos ap mums, tikai Latvijas karogs sēru augstumā
stāsta par mūsu dzimtenes apgabaliem, pār kuriem plešas austrumu migla.
Kareivji, karogs, kur trešais - tauta? Kam atbildi prasi, raugies uz karogu
pusmastā. Karogu uzvilkt! - gribas saukt, bet tad krūtīs kas noslāpst, un tu
zini: vēl tu iesi par savu tautu cīņā. Stāvam pirms zvēresta brīža -jaunie
Daugavas, Ventas un Aiviekstes vanagi - kā lidojumam. Uguņu spožumā žilbuši,
granātu vaidos plakuši-starp mums nāku-ši arī vecie kaujinieki. Tie jau zina
kā ir apdedzināt spārnus - tie zina, kā aizrauj cīņa par brīvī-bas sapni.
Šalc karogs, biezē krēsla. Kopā ar goda viesiem ierodas komandieris un
Latviešu SS brīvprātīgo leģiona ģenerālinspektora pārstāvis SS
standartenfīrers Palkavnieks, kā arī vietējās pārvaldes un partijas iestāžu
pārstāvji.
No degošās tēvu zemes un latviešu SS brīvprātīgo ģenerālinspektora Bangerska
mūs silti sveicina SS standartenfīrers Palkavnieks:
«Jaunekli un vīri - tikai tas ir liels, kas visgrūtākajā brīdī tic savas
tautas atpestīšanas stundai. Jūsu laiks nāk nākdams -tēvzeme liesmo,
pošaties, esiet uzticīgi līdz galam zvēresta solījumam. Kaut jūs sacītu:
esmu iesvaidT ts nāvei un dzīvībai - es esmu zvērestu devis. Pieņem manu
upuri, tēvzeme».
Klausās svešais lauks un mežs - Dievs, svētī Latviju!
Mēs dziedam drebēdami, ne mēs lūdzam, Dievs, redzĻ arī karavīram acis kļūst
valgas. Mēs jūtamies kopā sakusuši, ar vienu muti vienu dvēseli, vieniem
vārdiem. Un plīvodams un lūgšanas šūpots masta galā uzvijas karogs -
sarkanbļjisarkanais. Mēs dziedam, bet mūsu acis ceļas līdzi karogam. Tur
augsti tam palikt - asinis kūsā, spēks aug kā milzim.
Visapkārt uzliesmo ugunssārti nakts ar sarkanumu sajaukta, ei, vīri, vai
rītdienas atblāzma nedus karogā? Baltais apklāj sarkano! Raugāt! Nāk
kareivji ar lāpām un iededzina zvēresta ugunskuru. Kāpj liesmas pret debesīm,
met spožumu mākoņos. Vai Visuvarenais upuri g8j,da? īk no vienības parādās
lapu nesēji, tie slīd kā gaismas sūtņi, nesdami ugunis kopā, un iekams tās
top par vienu sārtu, sauc pirmais lāpnesis: «Mans zelts ir mana tauta, Mans
gods ir viņas gods.» Un tālāk otrs karogam un ugunīm solās: «Mēs iesim turp,
kurp tēvu zeme sauc.» No cita kā atbalss kalnājos atsitas: «Pirms tēvzemes
dēli spēs brī-vību pirkt. Būs karogam varoņu asinīs mirkt.»
Ik ar lāpu uguns kalns aug, sārto mežs, vīri kā ar purpuru aplieti. Zudis
viss reālais - te stājušies teiksmu vīri? Cildeni skan sirmo burtnieku un
dzejnieku pravietojumi jauno kareivju mutēs, lāpa liesmo aiz lāpas, līdz
sārtā iekrīt pēdējā un aizbalsojas nesēja ticē-jums:
«Mūžam nerims Daugavas viļņi, Mūžam nerims varoņu gars!»
Ja mēs metīsim savu siržu kvē-lošanu kā šīs liesmas vienā sārtā, tumsa
atkāpsies - gaisma būs mūsu.
Nakts blāzmojumā latviešu le-ģionārus uzrunā komandieris: Latvija dzimst no
viņas karavīriem, k. skaite
«Latviešu karavīri! Jus esat uzņemti slaveno ieroču SS rindās. Visa latviešu
tauta raugās uz jums - viņas ilgas un cerības kā putni lido pie saviem
kareivjiem. Jūs, savas tautas nākotnes tulki, pildiet zvērestu ar asinīm un
garu, uzticīgi, paļāvīgi. Raugaties savā pagātnē -"- no tās teiksmaini runa
Lāčplēša gars, no tagadnes cīņām leģendāri paceļas Ļeņingradas, Volchovas,
Opočk ' as, Osļrovas un citu slavenu vietu varoņu tēli. Karstas cīņas sauc
atmiņā jūsu Bruņinieka krusta nesēji - Veiss, Aperats, Butkus.
Dziļā un skaidrā savas tautas un tēvzemes mīlestība jūs darīs stiprus upurēt
sevi visu lai izcīnītu uzvaru. Tā diena nāks un Latvie-šu leģioni atkal
stāvēs Latvijas austrumu robežu sardzē. To solā-mies un apzvēram šodien.»
Nakti margo lāpas, un to vidū vareni pland zvēresta sārts. Mes esam gatavi -
lai zvēram! Kā dvēseļu sadrebināts, ietrīsas kauju karogs, ik no pulka viens
karavīrs tam uzliek roku, un tūkstošas mutes ticīgi sola:
«Dieva vārdā es svinīgi apsolos cīņā pret boļševismu vācu bruņoto spēku
virspavēlniekam Ādolfam Hitleram neierobežotu paklausību, un kā drošsirdīgs
karavīrs būšu vienmēr gatavs par šo zvērestu atdot savu dzīvību».
Sai brīdī, šķiet, aiz sarkanās uguns gaismas apkārt laukumam sakustas
miglaini vāli, un kritušo varoņu pulki kā brāzmaina salka aizšalc gar mūsu
acīm. Vai senču gari cēlušies kājās? Visi tālie un labie ir ar mums, visi
trūdos raktie. Kāpj liesmas uz debesīm, stingras atspīd sejas, lai kļūstam
mūžīgi savas tēvijas cīņās.
Zvēresta spožumā acīs pēkšņi iegulst Latvijas aina, un domās uzzibņo: Varbūt
šaiā mirklī sabrūk tēva mājas jumts, un uguns mēles apņem pagalmu. Vai
neliesmo pamale un ugunīs nekrīt tēvu ošu birzs? Kur māmuļa?
Bet zvēresta laukumā, kā no pagātnes mijkrēšļiem nākdams svinīgo klusumu
pāršķeļ kareivja sauciens: «Imanta!».
«Jā gan!» atsaucas tūkstoši. Imanta nevaid miris, viņš runās ar jauno varoņu
zobeniem, tie liesmaini cirtīs, caur miglu, caur tumsu, caur asinīm - savai
tautai brīvības ceļu.
Bet saucējs vēl nerimstas':
«Kalpaks!» «Jā gan!» atbalsoj as kalnājos. V i e s t u r s, B r i ed i s! -
Ja gan! Veiss, Aperāts, Suits! Jā gan! apliecina iesvaidītie kareivji.
Zvēresta noslēgumā kareivjus uzrunā «Weichsel» augstākais SS un policijas
vadītājs, SS grupenfīrers un ieroču SS ģenerālleitnants Kacmanis. Klātesošie
uzsauc Lielvā-cijas Vadonim Ādolfam Hitleram trīskārtēju «Sieg Heil», atskan
Lielvācijas himna un Horsta Vesela dziesma.
Dziest lāpu blāzmojums, nāk veļu nakts - skrien novembra vēji. Zvērests
beidzies. Lai nu esam kā vīri un varoņi - mēs neesam nākuši dusēt, bet
cīnīties!
Novembris latviešu tautai bijis lielu sapņu piepildījums un dārgu varoņu
piemiņas diena. Mēs to zinām - lai ejam pret uzvaru! |
|
|
