|
Ādolfs Hitlers
Rīt , 20. aprīlī, svin savu dzimšanas dienu virs, kas vada Eiropas
gigantisko cīņu pret boļševismu un plutokratijām. Tas ir vācu tautas Vadonis
un Vācijas reichskanclers Ādolfs Hitlers. Viņš patlaban atrodas pašos spēka
gados - kļūst 54 gadus vecs.
Tas vīrs, uz ko šodien vērsis visas pasaules acis, boļševisma iznīcināšanu
ir uzņēmis par savu mūža darbu. Nešaubīgo ticību šai savai sūtībai viņš
apliecināja 20 gadus atpakaļ tiesas priekšā, pirms aiz viņa kā bīstama
dumpinieka aizvērās Landsbergas cietuma durvis. Un savu vārdu viņš ir
turējis. Līdz šim bieži ienīstais un nievā-tais fantasts drīz vien pārvērtās
par valstsvīru, ko uz saviem pleciem pacēla vācu tautas miljoni un aizvien
spožāka triumfa gaitā ielika viņa rokas augstāko varu. Jo augumā auga
pārliecība, ka viņš ir vienīgais, kas var glābt no chaosa. So chaosu, ko
sevī nesa demokrātija kā žīdisma un boļševisma atspulgs, Ādolfs Hitlers
novērsa un pārvarēja ar drošu roku. Viņš izdzina tautu vampīrus no _ Vācijas.
Pec tam viņš palīdzēja Spānijai, Ungārijai, Rumānijai. Bez Ādolfa Hitlera no
žīdiem un boļševikiem nebūtu tikusi pasargāta Norvēģija un Francija. Bez
viņa sen jau gulētu drupas lepno somu brīvības granīta obelisks. Un latviešu
masu kapi nebūtu tikai dažus desmitus metru gari, kā centrālcietuma sētā,
Baltezerā un pie Juglas, bet drausmīgais miroņu klāsts stieptos neskaitāmu
kilometru garumā. Jo boļševiki gribēja, lai latviešu zeme kļūst par latviešu
kapsētu.
Sešos miera gados, ko Ādolfam Hitleram bija no likteņa ļauts lietā likt pēc
varas pārņemšanas, viņš paveica brīnišķīgus darbus. Viņš nodibināja darba
mieru un sociālo taisnību. Lika jaunus pamatus tautas tiesībām un mākslai.
Ievadīja morāles un veselības principus ģimenes attieksmēs. Nostiprināja
zemnieku stāvokli un no jauna uzņēma tautas vidū strādniecību. Izbūvēja un
uzcēla simtiem ceļu, tiltu, sabiedrisku ēku. Atdeva savai valstij
starptautisko cieņu, izbeidzot pazemojošus līgumus. Radīja Lielvāciju,
apvienojot visus vāciešus viņu etnogrāfiskajās robežās.
Bet pāri visam, Vadonim turklāt izdevās šais nedaudzajos gados uzkrāt savā
tautā milzīgu morālisku, materiālu un arī fizisku spēku, tā ka 1939 gada
karu jaunā Vācija varēja uzņemties pilnā apbruņojumā, kā Atēna, kas dzimusi
no Ceisa galvas. Ir tiešām brīnums, kā atbruņotā, okupētā un kontrolētā zeme,
kas drīkstēja turēt likai dažus pulkus karavīru, bez lidmašīnām, artilērijas
un zemūdenēm, ko pie tam izsūca un nospieda reparāciju un demokrātijas
radītais materiālais sabrukums, varēja iegūt un attīstīt tādu spēku, kas
dažās nedēļās pārvarēja un salieca rietumnieku - bijušā kara uzvarētāju
modernākos cietokšņus un vislabāk bruņotās, skaitliski līdzvērtīgās armijas.
Ādolfs Hitlers radīja Eiropas centru, no kā akās visas Eiropas organizēšana
pēdējai, izšķirī-gai cīņai. Šī cīņa vēl nav galā. Mēs to izjū-tam katru
dienu, un tā arī vajag būt. Jo tagad notiek spēku mērošana, kas var izšķirt
cilvēces likteņus uz gadu tūkstoti. Ir noticis tas, par ko nevarēja ne
sapņot mūsu tēvi šā gadu simteņa sākumā, kas sevi turēja par apgaismības
bērniem, kas domāja, ka civilizācijas un kultūras labumi nekad nebeigsies,
ka ikvienu godīgu darba rūķi allaž sagaidīs mierīgas vecuma dienas. Šī
ilūzija sašķīda kā papīrs peļķē. Pret Eiropu vē-lās tāds mongoļu viesulis,
kāds vēl nekad nebija piedzīvots: primitīva laupīšanas un iznīcināšanas
dziņa, iemiesota modernākajā apbruņojuma technikā.
Adolfs Hitlers stājās šai vētrai pretī un vienīgi viņš varēja to, jo bija
savai sūtībai idejiski sagatavojies. Ādolfs Hitlers ieies vēsturē kā vīrs,
kas cilvēci paglābis no boļševisma. Ja arī viņa līdzšinējo sasniegumu jau
pietiek, lai tā vārdu daudzinātu gadu simteņiem, tad pēdējā cīņa būs
visgrandiozākā un uzvara visspožākā. Ādolfs Hitlers nav tikai patstāvīgs,
oriģināls domātājs, viņš tiešām ir vēstures ierocis, ko franči apzīmē ar
vārdu l'Homme Prēdēstinē. Jo sadursmei starp kultūru un nekultūru bija
jā-nāk, elementārā divkauja bija nenovēršama. Cik sīkas, nenozīmīgas mums
tagad liekas diplomātu apspriedes un ķildas par robežām un mandātiem, par
pilsētām un zemes gabaliem, palasoties 1920.-39. gadu laikrakstosļ Arī
pagāju-šais, tā sauktais lielais karš izceļas nenozīmīgu iemeslu dēļ, un
miera konferencē, kas to noslē-dza, pasaules jaunā karte tika lipināta no _
sīkam mozaīkām. Notika saimnieciska kaulēšanas, kas darītu godu katram
priekšpilsētas veikalam. Bet neviens neredzēja vai negribēja redzēt sarkano
mēri, kas draudēja austrumos, pie kam liela krievu tauta tam bija nodevīgi
atstāta par inkubācijas trusīti.
Vienīgi Ādolfa Hitlera ārpolitiskā koncepcija dibinājās uz pasaules uzskatu
pretišķībām, un tā tikpat tālu pārspēja vakarzemju politiķu novecojušās
dok'rinas, ka Napoleona k->-a vešanas māksla 18. gadu simteņa stratēģiju un
taktiku.
Ādolfs Hitlers nojauta, ka pienācis laiks domāt -kontinentu mērogā Ne lepnas
pilsētas un ne atsevišķas valstis noteiks Eiropas seju, bet visu kultfirtis
tautu kopība. Tagad jāatmet partikulStiĒma lukss jo cilvēcei, slavenajam
baltajam vīram kultūras pionierim ar nāvīgu ienaidu acīs raucās apbruņots
ārprāts: boļševisms.
Ādolfa Hitlera nopelns ir tas. ka viņš izkala idejiskos ieročus, ar ko
stāties pretī nihilismam un mežonībai. Reakcijas spēki bija tam par vā-jiem
un par sadilušiem, demokrātijas par gļēvām un kompromitētām. Sociālisms
šķietami veda uz boļševismu.
Ādolfs Hitlers radīja nacionālo sociā-lismu - spēcīgu idejisku kustību, kas
varēja vienot un sajūsmināt miljonus, nesaucot tos atpakaļ, bet tikai uz
priekšu, stādot plašus sociālus mērķus par labu visiem, pie tam neiznīcinot
cilvēces līdzšinējos sasniegumus nākotnes vārdā, saglabājot veco kultūru
tautām un atļaujot arī cilvēkam paturēt viņa brīvo personību.
Turpmāk īsumā apcerēsim apstāklis, kādos radās, kādos bija jārodas
nacionālsociālisma mā-cībai.
C ilvēces likteni virza uz priekšu lieli gari, to noteic dziļas un gudras
mācības, kas sa-ņem laužu prātus kā skavās, veseli jauni laikmeti sākas ar
grāmatām, no kūpu lapām staro spožas un kaislas idejas. Bieži pēcnieki
brī-nās, kā acīm redzot skaidrai domai un vienkār-šai patiesībai' bijis
vajadzīgs tik ilgs laiks, līdz tā kļuvusi par vispārības _ atziņu. Bet
cilvēces gars aug lēnām un smagi, ka jau milzis. Arī mācības par sabiedrību
un valsti izveidojas, pārveidojas tikai gadsimteņos. Kā Rodēna «Domātājs»,
blu-ķaini monumentālais pasaules pilsonis risina savas problēmas gausi un ar
milzīgu piepūli. Daž-reiz teorijas, ko vispār pazīst kā «pēdējo vārdu», uz
d-iudziem gadu desmitiem novirza pētnieku un sludinātāju. ' kā arī to
sekotāju miljonu prātus neceļos. Tad nākas atzīt maldīšanos, griezties kā-du
gabalu atpakaļ un sākt par jaunu. Tā milzums enerģijas izšķiests veltīgi un
daudzas dzīves nodzīvotas nelaimīgi. Dumpjos un revolūcijās simti un
tūkstoši godīgu cilvēku nolikuši galvas par ideāliem, kas sevī slēpuši
faktisku kļūdu, kā Ma-ķedonijas karaļa dārgakmenis - tārpu. Bet ar visām
ciešanām, maldiem un katastrofām tas vilciens, ko sauc par progresu, tomēr
neatlaidīgi, kaut lēnām, kustas uz priekšu.
Līdz 18. gadu simtenim ļaudis ticēja, ka pareiza un laba sabiedriska iekārta
ir tīra prāta jautājums, ka to iespējams izdomāt un uzstādīt neatkarīgi no
jebkādiem ārējiem apstākļiem, it kā laba pulksteņa mechanismu. Da-žādi
autori atšķīrās tikai' ar to, ka ieteica dažā-dus paņēmienus Platons domāja,
ka cilvēce kļūs laim īga, ja katram būs noteikta sava dzīves kārtība un
valdnieku krēslos sēdēs filozofi. Makiavelli sludināja, ka valdniekam jādara
viss, lai paturētu varu, un ka mērķis attaisno līdzekļus. Hobss iztēlojās
valsti kā milzīgu organismu - Leviatanu. Monarchi paši, kā Fridrichs Lielais,
franču Ludviķis un Katrīna II rakstīja traktātus par valdīšanas jautājumiem
un uztvēra valdīšanas pienākumu kā tīri technisku uzdevumu. Par savas varas
pamatiem viņi nešaubījās.
Franču revolūcija pasludināja jauno principu, ka vara nenāk no Dieva bet no
tautas. To jau iepriekš ar saviem rakstiem sagatavoja revolūcijas filozofi:
Voltērš, kas izsmēja Dieva iestādīto kārtību, Ruso, kas sludināja
atgriešanos pie dabas un pie vienkāršības un izskaidroja valsts rašanos
sabiedriskā līguma ceļā, Monteskjē, kas prasīja varas dalīšanu.
1 Q S adu simteņa beigas ticēja visu cilvēku J.O. vienādībai. 19 . gadu
simtenis liecina par " nemitīgu cenšanos izvest šo vienādību un vienlīdzību
dzīvē. Tas ir liberālisma gadu simtenis. Bet demokrātija, piešķirdama visiem
- kā bagātajiem, tā nabagajiem formāli vienādas tiesības un pielaizdama
neierobežotu patvaļu ikkatrā saimnļeciskā rīcībā, faktiski radīja
plūtokratijas varu un atstāja plašās nemantīgo masas tumsība un nabadzībā.
Pateicoties technikas milzu attīstībai, saule. kas uzlēca 20. gadu simteņa
pirmā dienā, ieraudzīja no vienas puses kapitālu koncentrāciiu un
miljardieru valdniecību . no otras - strādnieku miljonus, kas kā draudošs
mūris ielenca un pilis, ar tumšu rūkoņu dzina revo" aģitāciju un *avās
dziesmās solīja visu „veco pasauli" sagāzt.
Strādnieku prātus bija iekarojusi jauna mā-cība - sociālisms. Ne tas
ideālistiskais sociālisms, ko sludināja 18. g. s. un 19. gadu simteņa sakuma
prātnieki un fantasti: franči Sen-Simons, Furjē, Lui Blans, angļi Tomass
Mūrs. Ovēns vai Kromvela laika nevellen („nolīdzinā-tāji»), bet gan
sociālisms vismateriālākajā, visnegarīgākajā veidā, kāds tas bija
izveidojies žīda Marksa smadzenēs un kura atbaidošāko inkarnā-ciju tagad
redzam Padomju savienībā.
Marksisti sludināja, ka nav nekādu patstā-vīgu garīgu vērtību, ka visas tās
ir tikai biolo-ģiskās eksistences cnimēriska .. virsbūve", ka nav tikumisku
vērtību, jo morāli izgudrojuši «pilsoņi" savas šķiras interesēs, ka nav
reliģijas, jo Dievs ir izdomājums, ka nav ne tautas, ne tē-vijas, jo viss
tas ir to pašu „pilsoņu" - uzņē-mēju izdomājums. Strādniekam nav nekā,
iz-ņemot kailas rokas un vēderu, bet viņam nekas arī nav vajadzīgs.
Jāsavienojas tikai _ dažādu zemju proletāriešiem, jāpārņem vara savās rokās
un jānodibina vienas šķiras - proletariāta diktatūra, kurā tad it kā
radīšoties jauna - «taisnī-gāka» sabiedriska iekārta.
Marksa mācība, noliedzot cilvēkam visu, kas viņu atšķir no lopa, un
iestāstot strādniekam, ka tas ir visnožēlojamākais radījums, kam nedrīkst
būt pat tautības un ticības, kas nedrīkst pazīt mīlestību un pienākumu, -
vismaz teorētiski radīja to verga tipu. ko tagad izdevies realizēt Krievijā
kā „brīvās padomju zemes pilsoni". Markss tikai vēl nepasacīja, kas būs
noziedznieki - šo vergu valdnieki, kas būs ,.proletāriāta diktatūras"
realizētāji: tiem bija jā-būt žīdiem, kas šo pseudomācību bija izgudrojuši
savās nacionālajās interesēs, lai ar strādnieku palīdzību sagrautu
demokrātiju, gluži kā ar demokrātu palīdzību žīdi un to kalpi bija sagrāvuši
karaļvalstis. Ja tiešām visu zemju marksistiem izdotos savienoties, tad
pasaulē iestātos žīdu ķē-niņa diktatūra: būtu atnācis tas mesija, uz kuru
Kaina dēli gaida jau tūkstošiem gadu.
Ādolfs Hitlers bija tas, kas apstulbotajai pasaulei atvēra acis un parādīja
žīdiskā marksisma necilvēcīgo dabu, kas atklāja cilvēces naidnieku slepenos
nodomus un deva jaunu cerību cilvēces labākajiem gariem, kas jau bija
pilnīgi vīlušies, redzot visu līdzšinējo politisko mācību bankrotu. Gan arī
pirms viņa bija virzieni un politiķi, kas apkaroja kā demokrātismu, tā
marksismu. Bet visi tie aicināja atpakaļ, bija reakcionāri un tādēļ masām
nepieņemami. Ko varēja dot modernam cilvēkam, teiksim, franču vai arī citu
zemju monarehistu garīgā bagāža, kuriem viss spēks bija nelaimīgo karaļu
filantropisko darbu cukurūdeņainos aprakstos. Darba cilvēks nevarēja arī
jūsmot par dažādo aristokrātu partiju mācībām, kas bija lepni ar savām
vēsturiskajām privilēģijām un noskatījās no augšas uz tiem, kam sastrādātas
rokas. Beidzot nevarēja to apmierināt arī demokrātu tukšā pļāpāšana, kas
sludināja ticību katra cilvēka iedzimtajam cēlumam, bet slepus pielūdza
naudas maku.
P retēji marksismam, kura mācība kā gala mērķi vismaz teorētiski paredz
valsts „atmiršanu", nacionālsociālisms atzīst un aizstāv valsti. Taču t§ nav
,.termītu" valsts, kur pavalstnieki būtu pelēka masa bez kādas īpatnības.
Nacionālsociālisms pirmā vietā nostāda tautu un valsti uzskata tikai kā tās
dzīves formu. Tautas un viņas dzīvības jēdzieni nacionālsociālismam ir
vissvētākie. Tauta cieši saistīta ar rasi; rasē un tās asiņu sastāvā
nacionālsociālisma teorija atrod visas īpašības, kas noteic ka tautas, tā
viņas atsevišķu individu vērtību.
Tādēļ ikviens tautas loceklis, kam dārgs senču mantojums, var but lepns ar
savu tautu: arī vienkārša darba strādniekam vairs nav jāmokās ar mazvērtības
kompleksiem, viņam nav sevi jā-uzskata par likteņa pabērnu bež tēvijas un
mā-jas. Nacionālsociālisms augstu vērtē ikvienu ra-žīgu darbu, turpretim
kārtu privilēģijas neatzīst. „Ir tikai viena dižciltība: darba dižciltība,"
saka Ādolfs Hitlers.
Vispār, nacionālsociālisma uzskatos svarīga loma ir snieguma principam (Leistungsprinzip).
Katram pienākas saņemt pēc viņa nopelna: tā arī ir augstākā taisnība, ko
formulēja jau Platons un kas iemiesota Romas tiesībnieku darbos.
Uzsverot nacionālisma pirmšķirīgo nozīmi, Ādolfs Hitlers tikpat lielu vērību
veltī sociālajam momentam. īsts sociālisms izpaužas valsts vienmērīgā un
taisnīgā gādībā par visiem pilsoņiem . Nacionālsociālisms atzīst
privātīpašumu kā personīgās iniciatīvas stimulu un rīcības brīvības
nodrošinātāju darba vadītājam, bet tas neatzīst neierobežotu uzņēmēja
patvaļu kā kapitālisma hipertrofijas, citu pilsoņu izsūkšanas formu .
Šo Jauno mācību pasaulei pasludina vēl nekad vēsturē nepiedzīvoti lielgabalu
pērkoni . Cilvēce ir nostājusies krustcelēs: uz priekšu vai at-ņakaļ, uz
dzīvību vai postu. Visi krietnie, godīgie nevairās no cīņas un tic jauno
principu uzvarai.
Ari latviešu tautā Ādolfa Hitlera darbs un cīņa rod arvien dziļāku atbalsi,
jo ir skaidrāks par skaidru, ka no viņa cīņas atkarīgs mūsu pasaules daļas,
mūsu tautas mūsu zemes un mūsu pašu liktenis. Mūsu zemē šī milzīgā Eiropas
aizsardzības kara jēga un vajadzība ir jūtama ik uz sola. gan dziļas skumjās
atceroties boļševiku nosal'nātos vai aizvestos tuviniekus gan vērojot
bricsmisās austrumu varas atstātos postījumus. Ādolfs Hitlers ir tas. kas
mūs pēdējā brīdī izglāba no drošas boj ā ejas un kura kara pulkiem
pievienojušās ari mūsu cīnītāju vienības, lai kopēji noslēgtu pēdējos
rēķinus ar Dieva un cilvēces ienaidnieku.
Pateicības jūtu pārņemta latviešu tau*a atceras Ādolfu Hitleru viņa
dzimšanas dienā. |
|
|
