Nacionālsociālisma izcelšanas un būtība

Sestdiena, 25.okt., 41.g.

Parlaments un partijas Kad Ādolfs Hitler's, divdesmit gadu vecs, pirmo reizi kā interesents apmeklēja Austroungārijas parlamenta relchsrāta marmora pili, viņa dvēselē raisījās vispretrunīgākās jūtas. Parlamentu viņš jau no sākta gala bija ienīdis, bet ne kā iestādījumu kā tādu. Taisni otrādi. Kā brīvi jūtošs cilvēks viņš toreiz nemaz citu valdīšanas veidu nevarēja iedomāties, jo savas noraidošās stājas dēļ pret Habsburgu ķeizarisko namu, kas veicināja Austrijas slaviskā vairākuma attīstību uz vācietības lēses, viņam, kā viņš 1o pats saka, diktatorisks režīms būtu licies kā noziegums pret brīvību un veselo saprātu.

Viņš, bez tam, tā saucamās „lielās" preses ietekmē bija pat iemantojis zināmu cieņu pret vecām parlamentārām formām un ierašām, pret veciem parlamentiem, kas savas lietas, kā likās, prata kārtot ar rēnu, nosvērtu godprā-tību. Un tā nu viņam šķiet, ka pasaulē nav cildenākas tautiskas valdīšanas formas par šo. Bet tieši aiz šī iemesla viņš bija dotajā gadījumā austriešu parlamenta pretinieks. Ne tik vien tādēļ, ka austriešu parlamentam šīs iekšējās godprā-tības pilnīgi trūka, bet sevišķi un galvenam kārtām tādēļ, ka vācietības likteņi Austrijā bija atkarīgi no viņa stā-vokļa reichrātā. Un lūk, līdz ar vispārējo vēlēšanu ievešanu vācieši reichsrātā bija zaudējuši vairākumu »m tas nozīmēja nemitīgu legālu šīs valsts «atvāeiskošanu» «r paša parlamenta palīdzību.

«Nacionālā pašuzturēšanās dzina spieda mani jau toreiz aiz šī iemesli maz mīlēt tautas pārstāvību, kurā vā-cietība nevis tika pārstāvēta, bet nodota», raksta viņš savā grāmatā. Bet arī šis apstāklis vēl principā nenozī-mēja naidīgu nostāju pret parlamentu vispār, bet vienīgi naidīgu nostāju pret austriešu parlamentu. Jo kolīdz šajā parlamentā vairākums atrastos vā-cu rokās, viņam vairs neliktos lieti pret to ieņemt kaut cik noraidītajā stā-ju un tas tādēļ, ka viņš Habsburgus noraidīja vēl nesamiermāmāk par pa-šu relchsritu, Ar šādām dalītām jūtām tad nu Jauneklis pārkāpj brīnišķīgā helēniskā stilā celtās ēkas slieksni. Bet te, jau pirmajā sēdē, to sagrāb;) riebums un nievā pret šo iestādi, kū-jā liela tiesa deputātu pat runāja vi-ņam nesaprotamā slavu mēlē. Ārkārtīgi zemais parlamentāriešu apziņas un spēju līmenis viņam pašos pamatos liek revidēt savus uzskatus par parlamentārās demokrātijas valdīšanas principiem vispār. Te, saskarsmē ar tās profesijas ļaudīm, kas sevi dēvē par parlamentāriešiem, viņš izprot un aptver visas šīs sistēmas nejēdzību. «Mūsdienu demokrātija ir marksisma priekštecis, bez kura tas nemaz nav iedomājams. Viņa vien dod šim pasaules mērim barību, bez kuras šī sērgu nemaz nespētu izplatīties».

Kā arī būtu, pirmais, par ko tam šeit nākas padomāt, ir pilnīgais likumdevēju atbildības trūkums. Lai cik nelietīgu, lai cik aplamu, jā, noziedzīgu lēmumu parlaments arī pieņemtu, neviens par to nenes ne mazākās atbildī-bas, neviens, jo koalīcijas sastāva vai kabinetu maiņas taču nevar uzlūkot par atbildību. Mainīgais vairākums jau pats sevi nespēj būt atbildības nesēj, jo atbildība taču saistīta ar personu, ar atsevišķu indivīdu, ne pūli, ne vairākumu. Bet ne jau pats parlaments vien, arī parlamenta valdība, arī tā ir neatbildīga, jo viņas rīcība taču atkarīga vienīgi no mainīgā parlamenta vairākuma, kas vārda pēc šo atbildību Iemieso, Pati parlamenta sistēma, citiem vārdiem runājot, iznicina personīgo atbildību, iznīcina katru vadonības principu, kaut gan tieši atsevišķos cilvēkos, ne masās dzimst ģeniālās valstiskās domas. Bet masas, parlamenta vairā-kums So domu nemaz nespēj apjēgt, kur nu vēl realizēt, jo tas to parasti aptver tikai tad, kad šī doma jau realizēta, kad tā vainagojusies panākumiem. Visģeniālākam valstsvīram «āvām svētīgākām idejām parlamentā jāizubago piekrišana, bet vairākuma nejē-gas tam šo piekrišanu var liegt un tp dāvāt visgļēvākam nelietim, visplakanfikal «parlamenta blaktij», kas tiem prot savu ieteikumu padarīt par ieteicamu. Viņš šeit redz, ka parlamentā pat vistechniskāko jautājumu iztirzāšanā, kas prasa speciālu izglītību un zināšanas, uzstājas pilnīgi neprašas, viņš redz, ka īstajiem šī marionešu teātra stieples vilcējiem nemaz nav vēlams, lai parlamentā tiktu ievēlēti patstāvīgi, lieli domātāji, personības. «Tādēļ šis demokrātijas veids ari kļuvis par tās rases instrumentu, kas savos iekšējos mērķos spiesta vairīties saules tagad un visos laikos, Tikai žīds var tencināt iekārtu, kas tikpat netīra un nepatiesa kā viņš pats». Pētot parlamentāra dzīvi, tos saduras arī ar partiju nejēdzību. Un tikai divas no šim partijām saista jaunekļa uzmanību: viena ir Georg'a ton Schonerer'a vadīta visvācu kustība, otrs - ievērojamā Vīne pilsētas lieļ vecākā doktora Karl'a Lueger'a vadītā kristīgo sociālistu partija. Tikai abas šīs partijas centās ienest kautko jaunu Habsburgu monarķijas satrunējušā politiskā dzīvē.

Pirmā no tām, visvācu kustība, cī-nījās par vienotu visvācu valsti un tā-dēļ uzstājās pret Habsburgu troni, kas apspieda vācietību par labu slāviem, ta piekopa krasu antisemītismu un «ntiklerikālismu. Sī kustība pēc sākotnēja spējā uzplaukuma ātri vien sabruka. RūpīEi un uzmanīgi šī sabrukuma cēloņus pētīdams, Ādolfs Hitler's nā k pie šāda slēdziena: kustības vadoņi gan raisījuši nacionālo dinamismu, bet atstājuši pilnīgā novārtā sociālo momentu. Masas šī kustība nav pratusi saistīt un tā balstās vienīgi uz turīgo pilsonī-bu, kas, ar saviem īpašumiem saistīta un ierobežota, baidās riskēt un kurai tādēļ trūkst īstas cīņas trauksmes. Bez tam, iestājoties parlamentā, šīs partijas pārstāvji iestiga parlamentārisma neizbrienamos muklājos un zaudēja savu dinamismu. Atkārtosim, galvenais šīs partijas trūkums ir sociālās problēmas neievērošana. Otrā partija - kristīgie sociālisti tieši šo kļūdu novērsa, veltot taisni sociālajiem jautājumiem vislielāko vē-rību, un tādēļ bija iemantojusi plašāko darba ļaužu un arī vidusšķiras simpā-tijas. Bet šīs kustības vadoņi savukārt nekā nesaprata no nacionālā jautājuma, vēloties visām tautībām Austroungārijas plašajā valstī vienādas tiesības un saticīgu sadzīvi, ar ko gan problēmu varēja aizmoskēt, tās atrisinā-šanu atlikt, bet ne galīgi nokārtot. Tā tad, nacionālisma trūkums tieši pie šīs partijas bija tas, kas tai ņēma viņas sparu, viņas dinamismu. Tādēļ arī šī kustība beigās palika karājoties gaisā.

Abu šo kustību neveiksmes studiju procesā Ādolfs Hitler's nāca pie atzi-ņas, ka neviena ideja, cik liela un cēla ari būdama, nespēj ne nieka, ja tā neprot iemantot nepieciešamo plašo tautas masu dinamisko spēku, un otrkārt, ka tautas likteņus mainīt un noteikt kopā ar masām apej tikai lieli, augsti mērķi, lielas augstas Idejas, lielas kaislības. Bet tās atraisīt spēj vienīgi tas un tie, kas paši savās krūtis šādas politiskas kaislības vētras nes.

Abu šo kustību neveiksmes studija? to pārliecināja, ka tikai tāda politiska strāva noderēs vācu tautai, kas spēs sakausēt vienā lējumā nacionālismu un sociālismu un kas spēs šo nacionālisociālo domu padarīt par plašo masu pārliecības lietu.

Ar visu šo pārdomu, atziņu, piedzī-vojumu un ideju jomu tad Hitlers an" viendien 1912. g. atstāja Vīni kā pirmais un pagaidām arī vienīgais nacionālsociālists, lai dotos Uz savu ilgu »emi - Vāciju.

«Bet Vīne», raksta viņš, <bijn un palika priekš manis visgrūtākā, bet arī vispamatīgākā dzīves skola. Es kādreiz biju šajā pilsētā ieradies vēl kā puszēns, un to atstāju kā kluss un nopietns kļuvis virs. Es tajā biju iemantojis pasaules uzskatu pamatu lielos vilcienus un detaļētus politiskus vērtē-jumus, kas man nākotnē Vairs tikni atsevišķos gadījumos bija Jāpapildina, bet kas mani vairs nepameta».

«Jo, ja art tēvijas nelaime spēj ierosināt tūkstošus un tūkstošus pārdomāt iekšējā Sabrukuma cēloņus, tad tes tomēr nekad nespēj vest pie tā pamatīguma un dziļā ieskata, kas atveras tam, kas tikai pēc gadiem ilga cīniņa kļuvis par likteņa kungu».

Atstājis Vīni, šo savu ciošanu un mācības gadu pilsētu, Hitler's dodas ue ilgi cerēto v9cu mākslas metropoli - Mincheni. V.

Sākums